Paldies konkursa dalībniekiem – Līgai Eglītei, Dacei Rukšānei, Lilijai Jansonei, Kleperu ģimenei, Valdim Zariņam, Dreibantu ģimenei, Lolitai Petkēvičai, Sergejam Bušujevam, Viesturam Tropam, Sandim Laimem un Annai Dambītei!
Konkurss šogad norisinājās 3 kategorijās: putnu sugu saraksts, interesantākais foto un interesantākais stāsts. Konkursā kopā piedalījās 12 (!) dalībnieki. Ar prieku paziņojam, ka putnu sugu saraksta kategorijā ir uzvarējusi Dreibantu ģimene ar 24 novērotām sugām!
Interesantākā foto kategorijā : Andris Klepers
specbalvu no LOB saņems Viesturs Trops, Sergejs Bušujevs un Lolita Petkēviča.
Interesantākā stāsta kategorijā uzvarējusi Līga Eglīte no Priekuļu pagasta ar stāstu “Zīlītes fotomedības”:
“Janvāra sākumā putnu barotavas raibo saimi papildina dīvaina zīlīte. Sīka, strupa,
krāsu kombinācijas gandrīz kā lielajai zīlei – dzeltens ar melnu un baltiem vaidziņiem,
taču pāri pakausim balta svītra. Dzeltenais krāsojums blāvāks, vaidziņu baltais
laukums neregulārs, kā saķēpāts, pāri vēderiņam nav melnās svītras – it kā putniņš
būtu izsprucis no „Lielā Mākslinieka” rokām nepabeigts un neizkrāsots līdz galam.
Hibrīds, dabas kļūda? Varbūt galvas trauma un spalva nav ataugusi kā nākas? Vēl
viena pazīme – ik pa laikam sasliets cekuls. Putnu grāmatā, ko izmantoju
novērojumiem, neviens zīlīšu foto tā īsti neatbilst. Vismaz balto svītru pāri pakausim
bildēs tik izteikti neredz.
Neparastā viešņa iesākumā tramīga, bet pēc nedēļas jau labi iedzīvojusies un, ja reiz
iekārtojies barotavā, tad citiem putniem, lai arī izmērā lielākiem, vairs nav teikšanas.
Uz „brīvdabas krodziņu” ierodas ar apmēram 30 – 45 minūšu intervālu. Droši vien
pārējā laikā apseko citas ēdinātavas, pasildās skursteņa dūmvadā, tad nopeilē uz ābeli
un no tās uz barotavu. Pirmās fotosesijas neizdodas, zīlīte ir aizdomīga par katru
kustību aiz loga. Ēd sprinta tempā, lido strauji un atgriežas precīzi pēc 45 minūtēm.
Lieki teikt, ka pa to laiku caur fotoobjektīvu „visas acis izskatītas”. Janvāra dienas
īsas, vakars ātri klāt un jācer, ka mazā viešņa ieradīsies arī nākamajās dienās.
Dežūrai piesakās ģimenes locekļi, izmantojot fotografēšanai mobilos telefonus.
Nesanāk. Tad atspīdums no stikla, tad “objekts” izsprūk no kadra. Beidzot, pēc
nedēļas izdodas. Kaut arī krēslo, ceru, ka no desmit foto kadriem trīs ir saprotami, būs
ko ekspertiem parādīt.
Vakarā zoologs Vilnis Skuja apstiprina, ka tas nav nekāds brīnums, bet meža zīlīte
Parus ater. Viņu papildina vides žurnāliste Anitra Tooma: „Tā ir meža zīlīte. Mēs
viņu iesaucām par āpsīti, bet nu pāris gadus nav manīta. Izskatījās, ka pa nakti guļ
kaut kādā melnā caurumā, vienmēr „nojaukusies”.”
Ornitoloģijas interneta lapās rakstīts, ka ziemās meža zīlīte nemēdz doties pārāk tālu
no meža, tādēļ pilsētās pie barotavām reti novērojama. Tiešām, jo mūsmājās putnu
barotava ir 50 gadus vismaz, bet meža zīlīti šoziem redzējām pirmoreiz.” 
krāsu kombinācijas gandrīz kā lielajai zīlei – dzeltens ar melnu un baltiem vaidziņiem,
taču pāri pakausim balta svītra. Dzeltenais krāsojums blāvāks, vaidziņu baltais
laukums neregulārs, kā saķēpāts, pāri vēderiņam nav melnās svītras – it kā putniņš
būtu izsprucis no „Lielā Mākslinieka” rokām nepabeigts un neizkrāsots līdz galam.
Hibrīds, dabas kļūda? Varbūt galvas trauma un spalva nav ataugusi kā nākas? Vēl
viena pazīme – ik pa laikam sasliets cekuls. Putnu grāmatā, ko izmantoju
novērojumiem, neviens zīlīšu foto tā īsti neatbilst. Vismaz balto svītru pāri pakausim
bildēs tik izteikti neredz.
Neparastā viešņa iesākumā tramīga, bet pēc nedēļas jau labi iedzīvojusies un, ja reiz
iekārtojies barotavā, tad citiem putniem, lai arī izmērā lielākiem, vairs nav teikšanas.
Uz „brīvdabas krodziņu” ierodas ar apmēram 30 – 45 minūšu intervālu. Droši vien
pārējā laikā apseko citas ēdinātavas, pasildās skursteņa dūmvadā, tad nopeilē uz ābeli
un no tās uz barotavu. Pirmās fotosesijas neizdodas, zīlīte ir aizdomīga par katru
kustību aiz loga. Ēd sprinta tempā, lido strauji un atgriežas precīzi pēc 45 minūtēm.
Lieki teikt, ka pa to laiku caur fotoobjektīvu „visas acis izskatītas”. Janvāra dienas
īsas, vakars ātri klāt un jācer, ka mazā viešņa ieradīsies arī nākamajās dienās.
Dežūrai piesakās ģimenes locekļi, izmantojot fotografēšanai mobilos telefonus.
Nesanāk. Tad atspīdums no stikla, tad “objekts” izsprūk no kadra. Beidzot, pēc
nedēļas izdodas. Kaut arī krēslo, ceru, ka no desmit foto kadriem trīs ir saprotami, būs
ko ekspertiem parādīt.
Vakarā zoologs Vilnis Skuja apstiprina, ka tas nav nekāds brīnums, bet meža zīlīte
Parus ater. Viņu papildina vides žurnāliste Anitra Tooma: „Tā ir meža zīlīte. Mēs
viņu iesaucām par āpsīti, bet nu pāris gadus nav manīta. Izskatījās, ka pa nakti guļ
kaut kādā melnā caurumā, vienmēr „nojaukusies”.”
Ornitoloģijas interneta lapās rakstīts, ka ziemās meža zīlīte nemēdz doties pārāk tālu
no meža, tādēļ pilsētās pie barotavām reti novērojama. Tiešām, jo mūsmājās putnu
barotava ir 50 gadus vismaz, bet meža zīlīti šoziem redzējām pirmoreiz.”
Foto:Līga Eglīte
Foto:Līga Eglīte
Apkopotos novēroto sugu sarakstu rezultātus var aplūkot šeit: konkursa “Putni pie barotavām” rezultāti
Pārējie iesūtītie konkursa foto atrodas: Galerija
Starp barotavas apmeklētājiem minēti arī: zebiekste, dzeltenkakla klaidoņpele un rudā lapsa (A. Klepers), suns Orkāns un “melnā zīlīte” kaķis Krišiņš (S. Bušujevs).
Kopā šosezon pie barotavām esam novērojuši 37 sugas, par 7 vairāk nekā pagājušās sezonas konkursa norises laikā.
Aicinām Jūs piedalīties vēl – ikgadējā Cekulzīlītes kausa izcīņā, kas tiek rīkots ar mērķi noskaidrot aktīvāko putnu vērotāju bijušajā Cēsu rajonā veidojot individuālu putnu sugu sarakstu viena gada ietvaros. Balva- ceļojošais Cekulzīlītes kauss pašlaik atrodas pie 2017. gada uzvarētāja Mārtiņa Platača, kurš 2017. gadā Cēsu rajonā novēroja 176 sugas.
Advertisements
NOLIKUMS
